PCBA (Printed Circuit Board Assembly) pirmsākumi meklējami agrāko elektronisko ierīču pārejā no "punktveida{0}}uz-punktveida vadiem" uz "modulārajām shēmām". 20. gadsimta sākumā{4}}elektroniskajās ierīcēs shēmas galvenokārt balstījās uz tiešiem vadu savienojumiem starp komponentiem. Šī metode bija ne tikai strukturāli brīva, bet arī tai bija zema uzticamība. Izstrādājot sarežģītas elektroniskās sistēmas, piemēram, radio un radaru, cilvēki sāka eksperimentēt ar fiksētu substrātu izmantošanu, lai atbalstītu ķēdes struktūras; šis bija PCB prototips. Līdz 1940. un 50. gadiem PCB bija nobrieduši, un vara folijas shēmu un izolācijas substrātu kodināšanas procesi kļuva plaši izplatīti, liekot pamatu turpmākai PCBA veidošanai.
PCBA parādījās, attīstot automatizētas lodēšanas un elektroniskās montāžas tehnoloģijas. Tā kā elektroniskie izstrādājumi no laboratorijas pārcēlās uz rūpniecisko ražošanu, ar PCB vien nepietika; bija arī nepieciešams efektīvi un stabili montēt tādas sastāvdaļas kā rezistori, kondensatori un integrālās shēmas uz plates. Tādējādi pakāpeniski attīstījās SMT (Surface Mount Technology) un THT (Through Hole Technology). Jo īpaši SMT ieviešana ļāva automatizētajām izvietošanas mašīnām pabeigt komponentu uzstādīšanu lielā ātrumā un ļoti precīzi, ievērojami uzlabojot ražošanas efektivitāti un atzīmējot PCBA kā mūsdienu elektroniskās ražošanas standarta veidu.
